Arvien biežāk sabiedrībā aktualizējas diskusijas par sabiedrisko mediju pienākumiem un uzdevumiem. Lai arī žurnālistu ētikas kodekss nosaka, ka sabiedrisko mediju galvenais uzdevums ir valsts demokrātijas sargāšana un to mērķis ir sniegt iespējami visaptverošu un daudzpusīgu viedokli par nozīmīgiem jautājumiem, realitātē tie balansē uz viltus ziņu robežas.
Dzenoties pēc sensacionāliem stāstiem, sabiedriskie mediji ir zaudējuši savu kvalitāti un tikpat kā vairs nepilda savu misiju lasītāju, klausītāju un skatītāju priekšā. Vēl vairāk – mediji arvien biežāk saņem aizrādījumus par neuzticamu informācijas avotu izmantošanu satura veidošanā.
Tā, piemēram, sabiedriskie mediji nesen saņēma nosodījumu no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) par to, ka sabiedrisko mediju vienotajā ziņu portālā LSM 393 reizes ir izmantotas dažādu avotu piedāvātas “Sputnik” fotogrāfijas. Tāpat “Sputnik” fotogrāfijas regulāri izmantotas VSIA “Latvijas Televīzija” (LTV), kā arī VSIA “Latvijas Radio” (LR) sociālajos kontos. Līdz ar to NEPLP ir konstatējusi, ka Latvijas sabiedriskie mediji ikdienā izlieto sabiedriskā pasūtījuma naudu, lai iegādātos “Sputnik” materiālus. “Latvijas nodokļu maksātāju naudas izlietošana “Sputnik” stiprināšanai un tā zīmola popularizēšanai nav Latvijas sabiedrības interesēs,” sacīja padomes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Āboliņš.
Taču tas nav vienīgais piemērs, kad sabiedriskie mediji augstāk par kvalitāti stādījuši sensācijas. Nesen plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja Latvijas Radio sižets par Salas novada bāreņu nama “Līkumi” (tagad “Saulstari”) bijušo audzēkni, kura stāstījums bija viena no “naglām” sižetu sērijā par Latvijas bērnunamos notiekošajām šausmām. Pastāv bažas, ka uzklausot viena vienīga cilvēka stāstu par notiekošo šajā bērnu namā, radio korespondente Vita Anstrate ignorējusi viedokļu daudzveidības principu, bet arīdzan rodas iespaids, ka sabiedriskie mediji apzināti manipulē ar sabiedrības viedokli.
Melīgas sensācijas, šķiet, pārņēmušas žurnālistu veselo saprātu un tam spilgts piemērs ir LTV1 raidījuma “De facto” sižets, kurā tiek izteikts gaužām absurds viedoklis, ka “Latvijas Dzelzceļa” attīstība ir tieši saistīta ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, viņa laulību un laulību lieciniekiem.
“Vienlaikus esmu patīkami iepriecināts par šo jauno LTV1 ziņu dienesta darbības trendu. Ar nepacietību gaidu arī citus radošus risinājumus mana vārda popularizēšanā, tāpēc mudinu neapstāties pie līdz šim sasniegtā. Piemēram, esmu bijis gan Maskavā, gan Vašingtonā, un noteikti uzskatu, ka ikkatrā ārpolitiskā sižetā par norisēm Krievijā vai ASV būtu solīdi norādīt, ka arī Aivars Lembergs ir apmeklējis gan minētās valstis, gan to galvaspilsētas. Un neaizmirsīsim par vēsturi – runājot par Livoniju, nedrīkst nepieminēt Livonijas ordeņa pili, jo tās mūsdienu atjaunotajā ēkā Ventspilī Aivars Lembergs ne tikai bieži ir spēris savu kāju, bet – ieklausieties uzmanīgi – pat salaulājies! Nemaz nerunāsim par Krustpils pili, kas atrodas Jēkabpilī – pilsētā, kur Aivars Lembergs ne tikai dzimis, bet arī mācījies skolā. Cienījamie mana vārda piesaucēji, te darba pietiks visiem – jāatgādina gan, ka par nodokļu maksātāju naudu. Bet privāto datu izmantošanas pamatojums lai paliek juristu diskusijai,” situāciju ar zināmu sarkasmu komentējis Lembergs.
No malas varētu šķist, ka sensācija jebkura sižeta veidošanā ir gluži vai nepieciešamība. Ja attiecīgajā sižeta tās nav, tad mediji to cenšas nodrošināt paši, kā nu kurš māk. Dzīšanās pēc “šova” gan nav viens no mediju darbības pamatlikumiem un patiesībā tam ir graujošs efekts, jo diez vai melīgi izdomājumi kaut kādā veidā ceļ mediju prestižu un darba kvalitāti. Skumji…
3,073 skatījumi