Pēc 26 dienām apritēs gads kopš Krievijas okupantu armija uzbruka Ukrainai. No pašas pirmās kara dienas ukraiņi ir lūguši rietumiem nevis tikai pieņemt deklarācijas un balsot par asiem kara nosodījumiem, bet sūtīt smago bruņojumu, slēgt gaisa telpu un nodot tālās darbības raķetes. Kā intervijā TV3 raidījumam “Nekā personīga” stāsta Latvijas vēstniece Vācijā, mūsu diplomātu ikdienas darbs pēdējos mēnešos Berlīnē ir bijis spēt pārliecināt visa līmeņa politiķus.
Tā saucamā “vecā Eiropa” tikai šonedēļ izšķīrās, ka Ukrainai, okupēto zemju atbrīvošanai dos arī modernos tankus. Vācijas un Francijas pārliecināšanā liela loma bijusi arī Latvijas diplomātiem.
NATO struktūrās Latvijas pozīcijas Krievijas karš Ukrainā būtiski nostiprinājis, to saka visi mūsu uzrunātie diplomāti. Dzīvošana kaimiņos Putina režīmam devusi mums pieredzi, ko rietumos tagad uzklausa un rūpīgi analizē.
Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga norāda: “Un no savas pieredzes Berlīnē es varu teikt, ka daudzas diskusijas, vai sarunas ar žurnālistiem man sākas tieši ar šo tekstu, mums vajadzēja jūsos klausīties agrāk. Tad parasti pēc sarunas vai diskusijas beigās es saku – nu tad, lūdzu, klausieties mūsos tagad.”
NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts uzsver: “Mūsu vārdu svars ir lielāks nekā viņš bija pirms gada. Lielāks nekā daudzām valstīm, kas ir relatīvi lielākas.”
Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks NATO Edgars Skuja norāda: “Ja kādreiz bija tā, ka mums jāiet un jāstāsta pašiem, tad tagad, teiksim, jautā. Un vēl viens varbūt tāds īpašs aspekts šeit ir – cik milzīga loma ir izlūkdienesta informācija. Jo NATO izlūkdienestu informācija, tāpat kā armija, veidojās no valstu kopējās “produkcijas”. Un šī izlūkinformācija ir izrādījusies ārkārtīgi nozīmīga. Tā kā, teiksim te, mēs esam spējīgi.”
Vācijas politiķi un sabiedrība pēdējos 80 gadus trijās paaudzēs pārdzīvojuši par Hitlera zvērībām. Tāpēc Latvijas vēstniece Vācijā mudina mēģināt izprast viņu bailes pēc iespējas neiesaistīties karos un nekļūt par līdzatbildīgiem kādos neatgriezeniskos militāros procesos. Ekonomikā Vācija nepilna gada laikā spējusi atbrīvoties no Krievijas gāzes un naftas. Drošības un militārajā jomā pieņemt izšķirīgus lēmumus esot krietni grūtāk.
“Piemēram, man nav labas atbildes, es īsti līdz galam nesaprot, kas bija pamatā, piemēram, tam, ka bija tik ilga vilcināšanās un drāma par “Leopard” tanku piegādēm un arī atļauju citām valstīm piegādāt šo valstu rīcībā esošos tankus. Daudziem kolēģiem Rietumeiropā joprojām nākas sevi lauzt un lauzt nu jau gadiem ilgās tradīcijas un saprast, ka karā tu vienkārši nevari gari prātot un domāt, kā apturēt, ka karā tev jākoncentrējas tikai uz vienu – ļaut Ukrainai uzvarēt,” ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”).
“Šķelties sabiedrība sāk tajā brīdī, kad runa ir par ieroču grupām vai, piemēram, tagad par tankiem. Tur domas dalījās. Nav gluži tā, ka viņi ir pret vienu vai otru lietu, bet šī lēmuma pieņemšana tiešām nāk lēni, smagi un pie šiem lēmumiem ir jāstrādā arī mums, arī Latvijai. (NP: Kāds ir grūtības sarunu vešanā? Viņi uzreiz saka “nein”?) Viņi nesaka, uzreiz “nein”, viņu uzklausa, un mūsu darbs ir pacietīgi iet katru katru dienu pie Bundestāga deputātiem, ministriem, pie domnīcām. Runāt, stāstīt, kāda ir mūsu pozīcija, kāpēc tā ir tāda, kāpēc Latvija uzskata tā. Kāpēc Latvijai bija taisnība, kad mēs brīdinājām, cik bīstama ir Krievija,” sacīja A. Vanaga.
NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos Baiba Braže saka: “Protams, tās publiskās diskusijas, ko mēs redzam Vācijas gadījumā, varbūt nav tik pozitīvas, bet mēs skaidri zinām to, ka nepubliski Vācija ir arī Ukrainai devusi ļoti daudz un ļoti nozīmīgas spējas. Faktiski ļoti, ļoti nozīmīgas spējas. Par to skaļi nerunājot. Tieši tāpat Francija. Mazākā apmērā, varbūt, kā Vācija, bet ļoti būtiskas spējas. Tā kā ne visas valstis par to paziņo publiski, ne visas valstis to pat izsludina kaut kur NATO ietvaros. Tas var tikt nodots arī divpusēji.”
Tas, par ko brīdina gan NATO, gan arī Ukrainas militārie speciālisti – karš ieilgs, jo ukraiņi nespēs uzbrukt pirms nebūs sasisti Krievijas mobilizētie. Un esot sagaidāmi vēl vismaz divi tā saucamo “mobiku” viļņi. Tāpēc cerības, ka karš beigsies ātri ir jāaizmirst.
Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava norāda: “Tāpēc ukraiņiem vajadzīga tālšāvēja artilērija, raķešu sistēmas, pārējo moderno bruņojumu ieskaitot arī tankus. Tanki vairāk būtu tā kā kontrofensīvai, bet viņi arī var apturēt uzbrukumu.”
“Tā informācija, kas ir mūsu rīcībā, ko mēs iegūstam, runājot ar Kanclera biroju, ar kolēģiem apkārt, ka Vācija gatavojas ilgam karam. Tā tas izskatās, tā tas izskan no sarunām, no kuluāriem, no formālas, neformālas informācijas, arī kur mēs tiekam tuvāk federālā Kanclera birojā. Šie lēmumi tiek pieņemti ar domu, ka tie būs ilgtermiņā. Es nezinu, vai var tā teikt – “neizšaut visu pulveri uzreiz”. Tas varbūt ir muļķīgs teiciens šajā situācijā, kur kā reiz vajadzētu daudz spēcīgāk atbalstīt. Bet ir šī skaidrība par to, ka kaujas, tas karš būs ilgs un šis atbalsts būs vajadzīgs ilgi,” pauž Vanaga.
Braže piebilst: “Kaut kāds iemesls domāt par to, ka Krievija ir pārtraukusi savu vēlmi un to rīcību jaunus spēkus sūtītu uz Ukrainas fronti, nav pamata. Tas ir tas fakts, uz ko arī mēs NATO rēķināmies.”
NATO izlūkinformācija liecinot, ka Krievijas specdienestu spējas ir būtiski sarukušas. Tajā pat laikā pārējām valstīm ir jāmācās no Ukrainas pieredzes, kuras teritorijā joprojām ir daudz nodevēju, kuru dēļ okupanti spēj koriģēt uzbrukumu uguni, atklāt vērtīgus mērķus un ar raķetēm trāpīt Ukrainai vārīgākajās vietās.
Kļava pauž: “(NP: Kolaboranti, kas sadarbojas ar Krievijas spēkiem, sūta informāciju, dažādā citādākā veidā rīkojas. Kas mums Latvijā jāpatur prātā, zinot, ko šādi cilvēki var izdarīt?) Situācija, protams, nav viens pret vienu, bet riski ir, mēs varam iedomāties līdzīgus riskus, protams, jā. Grūti pateikt, drošības dienestiem ļoti jāstrādā preventīvi arī. Un arī mums ir arī Latvijas gadījumā, ja rodas kaut kāds militārs apdraudējums, mēs nevaram izslēgt, ka tādas situācijas ir. Tāpēc drošības dienestiem ir jābūt līmenī un viņiem ir jāstrādā preventīvi, un jāmonitorē dažādas aktivitātes, ieskaitot sociālos tīklus. Jā, un es esmu pārliecināts, ka viņi jau to dara arī.”
Skuja norāda: “Man arī pirmajā dienā likās tad, kad mēs klausījāmies Putina to pirmo uzrunu 24. februāra rītā. Kad viņš draudēja visai pasaulei, ja kāds nāks palīgā, tad būs ļoti smagas sekas, ka viens no visiem lielajiem draudiem bija arī, ka būs specdienestu slepenās operācijas rietumos un ka izmantos ietekmes aģentus un aģentus. Bet to mēs neredzējām, un šobrīd jau gada laikā krievu specdienestu spējas ir samazinātas. Ievērojami samazinātas. Tas, ko var redzēt – ir mēģinājumi ietekmēt sabiedrību dēļ tā, ka ceļas sadzīves cenas. Ir varbūt kaut kādi mēģinājumi konfrontēt sabiedrības slāņus savā starpā. Bet no tāda kopīgā arī NATO izlūku skatupunkta tie nav bijuši veiksmīgi un tie nav bijuši absolūti tādi vērienīgi, lai tas radītu kaut kādas sekas.”
Nav piepildījušās prognozes, ka Krievijas sabiedrība sacelsies. Drošības dienesti ātri apspieda protestus uzreiz pēc kara sākuma. Tieši tā pat reģionos ļoti operatīvi apklusināja mobilizācijas pretiniekus.
Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš uzsver: “Tas, ko mums saka cilvēki, kuri varbūt nepiekrīt šai politikai, bet kas joprojām nebrauc no Krievijas prom, daži no viņiem arī saņēmuši šo ārvalstu aģenta zīmogu. Tas, ko viņi mums mēģina izskaidrot, ka liela Krievijas sabiedrības daļa… Viņus var nosaukt par likumam paklausīgiem. Viņi nav gatavi protestēt, jo, ja lielākā daļa sabiedrības sāk neklausīt likumam, tad tā jau īstenībā ir revolūcija. Tāda situācija šobrīd Krievijā nav. Ja reiz likums ir tāds, nu tad ir likums tāds, ko var darīt daudz. Atnāks manu ģimenes locekli un mobilizēs karam. Nu – tāds liktenis. Tie, kas gribēja izvairīties, aizbraucot, tie to izdarīja.”
Latvijas vēstnieks Krievijā, kuram nu jākrāmē koferi un Maskava jāpamet, uzturējis kontaktus arī ar varai pietuvinātajiem medijiem un viedokļu līderiem, kas ļauj iegūt informāciju, ko tālāk izmanto gan Eiropas Savienībā, gan NATO.
“(NP: Ko nozīmē strādāt agresoru valsts teritorijā vēstniecībā vēstniekam no valsts kas tieši un ļoti asi iestājas pret šo sākto karu. Nu, tīri praktiski, jums ir miesassargs?) Nē man nav. Nu, nevar jau arī dzīvot ar domu, ka tev visu laiku jāskatās pār plecu. (NP: Bet tā sajūta, Krievijā nepamet, vai ne?) Nu jā, nu tu netiec no viņas vaļā. Kopš 24. februāra ir ļoti daudz cilvēku, kas, no rīta pamostoties, pirmā lieta – pārbauda ziņu lentes, vai nav noticis vēl briesmīgāks nekā tajā rītā.
Man arī sociālos tīklos tur pat viens otrs pārmetums tika izteikts, ka mēs tagad tiekamies ar kaut kādiem mediju pārstāvjiem, kas nav nemaz neatkarīgi un kāpēc tad tiekaties. Nu, pirmkārt, mēs labi zinām, ar ko mēs tiekamies. Otrkārt, Vīnes konvencijā ir skaidri definēts uzdevums. Viens no tiem ir visiem likumīgajiem līdzekļiem noskaidrot apstākļus un iegūt informāciju par rezidences valstī notiekošo un par to ziņot savas valsts valdībai. (NP: Ko tas nozīmē?) Tas nozīmē, ka mums jāmēģina tikties ar visiespējamākajiem sabiedrības pārstāvjiem. Gan tiem, kas ir kritiski pret pastāvošo politiku, gan tie, kas staigā var būt tuvu valdības koridoriem. Varbūt arī tiem, kas staigā pa valdības koridoriem. Lai tu iegūtu maksimāli pilnvērtīgu ainu par to, kas tur notiek.
Un tad tava valdība pēc tam jau, saņemot, nu varbūt arī subjektīvu kaut kādu vērtējumu par procesiem. Tas tomēr viņai palīdz vieglāk nonākt pie kaut kādas pozīcijas. Ar kuru pēc tam jau Rīga šajā gadījumā definē, kāda būs mūsu politika iepretim Krievijai divpusēji un kāda būs mūsu politika iepretim Krievijai gan Eiropas Savienības, gan NATO ietvaros, kur mēs taču kopā formulējam kā tālāk. (NP: Un kādus argumentus mēs izmantosim, kad Latvijas amatpersonas zvanīs Vācijai, vai ne?) Tieši tā.” saka Māris Riekstiņš.
Kamēr Rietumi nespēj sev vien zināmu iemeslu vai kādu vēsturisku traumu dēļ tikt pāri dažiem aizspriedumiem, tikmēr turpina mirt ukraiņu bērni, sievas un vīri. Mums šeit Latvijā šis vienādojums ir kristāl-skaidrs. Un būtu labi, ja šī skaidrība pēc iespējas ātrāk piemeklētu tos prātus, kuri vēl šaubās.
1,219 skatījumi