Latvijā kopš “Rīdzenes sarunu” publiskošanas populārs kļuvis likumos neierakstītais jēdziens par “valsts nozagšanu”, radot iespaidu, ka korupcija un valsts nozagšana ir kaut kas tāds, ar ko nodarbojas trīs oligarhi, no kuriem tikai viens darbojas aktīvajā politikā. Taču vai senas politiķu sarunas ir lielākais mūsu valsts ļaunums? Kā uzskata politikas eksperts Jurģis Liepnieks, neērta patiesībā ir pavisam citāda un blakus visiem politiskajiem notikumiem valsts sagrābšanas shēmas lielos mērogos īsteno pavisam cita persona.
Liepnieks atklāj klasisku shēmu, kurā Latvijas valsts pazaudē un viens konkrēts pilsonis iegūst vismaz 100 miljonus eiro. Šīs shēmas būtībā esot primitīva valsts mantas izsaimniekošana jeb izzagšana daudzu desmitu miljonu eiro vērtībā.
Politikas eksperts uzsver, ka stāsts ir vienkāršs. “ 2007. gadā valsts arestēja Aivaram Lembergam un viņa ģimenes locekļiem piederošās daļas Ventspils uzņēmumā “Ventbunker”. Šīs arestētās daļas Latvijas valsts nodeva pārvaldīt nevis kādai Latvijas valsts pārvaldes iestādei vai kapitālsabiedrībai, kas profesionāli nodarbojas ar tādām lietām, netika arī rīkots nekāds konkurss, lai izvēlētos kādu starptautisku aktīvu pārvaldnieku, banku vai menedžmenta kompāniju, nē. Ģenerālprokuratūra bez konkursa nodeva šīs daļas pārvaldīt vienam konkrētam Šveices pilsonim – Rudolfam Meroni.”
Liepnieks norāda, ka tā vietā, lai Meroni saglabātu potenciālo valsts mantu, daļu no tās pārdod, bet pārējo vienkārši pārraksta uz sev piederošām kompānijām. “Un nevis vienkārši pārdod, bet gan pārdod par acīmredzami un neapstrīdami pazeminātām cenām. Un it kā arī ar to vēl būtu par maz, nauda no šīs izpārdošanas nonāk…. jā, kā jūs domājat – pie kā? Uzņēmumā, kurš pieder konkrētā pilsoņa partnera sievai, faktiski, protams, paša Rudolfa rīcībā,” uzsver eksperts.
Viņš uzsver, ka šīs shēmas rezultāta Latvijas valsts kā akcionārs un īpašnieks laimīgi ir atbrīvota no visa vērtīgā, ko deva arestētās akcijas. Savukārt Šveices pilsonis Meroni kļuvis par vismaz 100 miljoniem eiro bagātāks.
“Neticamākais ir tas, ka Anglijas tiesa citā civilprocesā arī vēlējās arestēt šīs pašas akcijas kā nodrošinājumu civillietā pret Lembergu un konstatēja, ka Meroni centies viņam uzticēto mantu ļaunprātīgi un savtīgās interesēs pārreģistrēt savai kompānijai, lai to vēlāk izpārdotu. Ņemot vērā, ka Anglijas tiesa nevar atcelt Meroni no mantas glabāšanas, jo viņu ir iecēlusi Latvijas prokuratūra, Anglijas tiesa nolemj blakus Rudolfam Meroni iecelt savus šīs mantas glabātājus – vienu no pasaules lielā četrinieka auditorkompānijām – KPMG, kas neļautu Meroni izzagt mantu, ko viņam uzticējusi Latvijas prokuratūra,” turpina Liepnieks, norādot, ka ar Latvijas prokuratūras aktīvu palīdzību Meroni beigu beigās izdodas palikt vienīgajam mantas glabātājam.
Viņš uzsver, ka par Meroni noziedzīgo rīcību visu līmeņu Latvijas tiesībsargājošās institūcijas brīdinājuši un informējuši ir visi – gan Lembergs, gan viņa oponenti, pat mediju pārstāvji. Ir pat Anglijas tiesas lēmums, tomēr nevienai tiesībsargājošajai institūcijai Latvijā nekas neliekas pat aizdomīgi. Tieši otrādi, prokuratūra un Satversmes aizsardzības birojs (SAB), aktīvi iesaistoties, dara visu iespējamo, lai atbalstītu un nodrošinātu Meroni darbības.
“Diemžēl korupcijas līmenis Latvijā ir tāds, ka daži, kurus piesedz tik ietekmīgi cilvēki, kā tas ir Meroni gadījumā, pat īpaši nebaidās un pat sevišķi neslēpj savas darbības,” uzskata Liepnieks.
“Iznākums jebkurā gadījumā ir acīmredzams: valsts bez konkursa iedeva pārvaldīt daudzu desmitu miljonu vērtus aktīvus konkrētam pilsonim. Šo aktīvu vērtība pietuvojusies ja ne gluži nullei, tad ļoti tuvu tam, kamēr pilsonis ir ieguvis pilnīgu kontroli pār atlikušajiem “Ventbunkera” un “Latvijas naftas” tranzīta aktīviem,” stāsta Liepnieks.
Viņš arī norāda uz amatpersonām, kuras ir atbildīgas par izveidojošos situāciju un tiem, kas piesedza, nodrošināja un atbalstīja katru Meroni valsts mantas izzagšanas epizodi:“Šīs amatpersonas ir zināmas. Tās ir konkrētas Ģenerālprokuratūras un Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas. Izklausās fantastiski, bet jā, izlūkošanas un pretizlūkošanas iestāde pilnīgi ārpus jebkādas loģikas, pilnvarām un tiesiska pamata, nodarbojas ar arestētas mantas pārvaldīšanas jautājumu. Ja tā nav valsts nozagšana, kas tad tas ir?” retoriski vaicā Liepnieks.
Viņaprāt, šajā gadījumā, un ņemot vērā Rudolfa aktīvo interesi arī par partiju un mediju finansēšanu, valsts nozagšanas jēdziens ir tieši vietā.
“Klusums medijos un jebkuras izmeklēšanas apturēšana, kādu Latvijā spēj panākt Satversmes aizsardzības birojs un prokuratūra (vai attiecīgi – troksnis, publicitāte un aktivitāte, kad vajadzīgs), raisa profesionālu apbrīnu. Gluži tāpat kā, piemēram, Rimšēviča nervu sistēma. Tomēr šādai īpašumu primitīvai pārcelšanai no valsts kabatas privātā nav precedenta pat vismežonīgākajos deviņdesmito gadu prihvatizācijas laikos. Un tas ir iespējams tikai tāpēc, ka par šo konkrēto mantu atbild Ģenerālprokuratūra un piesedz Jānis Maizītis (kura laikā Ģenerālprokuratūra nodot glabāt šo mantu bez konkursa izvēlējās tieši Meroni) un SAB,” norāda Liepnieks.
Viņš aicina visus noskatīties 2011. gada video, kurā Meroni stāsta, kā Ģenerālprokuratūra lūgusi viņu uzņemties Lemberga mantas glabātāja lomu, piebilstot, ka skatoties jāņem vērā, ka šobrīd jau tieši viņš (un valsts arestētā daļa) caur vāji slēptu partnera uzņēmumu ir vienīgais visu uzskaitīto un citu vēl nepārdoto Ventspils aktīvu patiesais īpašnieks.
3,518 skatījumi