“Vai latvieša mīļākais ēdiens nav otrs latvietis?” – šādu parunu mēs dzirdam visai bieži un tik tiešām – ja pavērojam komentārus sociālajos tīklos vai medijos par Latvijā zināmiem cilvēkiem, kuru personīgā dzīve, gribot vai negribot pakļauta publikas skatienam, mēs redzam izteikti nievājošus komentārus – pat par Latvijas mēroga panākumiem mēs vairs īsti priecāties neprotam. Mēs sitam pie krūtīm, daudzinot, ka esam Latvijas patrioti, bet priecājamies, ka valdība pazemo savu valsti. Šis stāsts nebūs par kārtējiem X faktora dalībniekiem vai Kiviča un Skulmes sāgu, bet par Ventspils mēra Aivara Lemberga un Ventspils uzņēmumu iekļaušanu ASV sankciju sarakstā, kas neapšaubāmi nodarīs būtisku kaitējumu ekonomikai un sabiedrībai kopumā.
Jau pēc tam, kad kļuva zināms, ka Amerikas Savienotās Valstis iekļāvušas Lembergu globālajā Magņitska sankciju sarakstā, sabiedrībā atskanēja skaļas fanfaras un tikai retais patiesi apzinājās šī lēmuma sekas. Visvairāk, protams, priecājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), kurš apgalvoja, ka Lembergs ASV sankciju sarakstā iekļauts, “pateicoties jaunajam valdības sastāvam”, tajā pašā laikā gan pieticīgi noliedzot savu ietekmi uz šo lēmumu – ostu steidzamā nodošana valsts kontrolē gan liecina par pretējo. Dažādi politiķi, lielākoties no valdošās koalīcijas rindām, metās izcelt sankcijas kā kaut kāda liela mēroga sasniegumu, nemaz neapzinoties, ka patiesībā esam kļuvuši par apsmieklu – Latvijas valsts dodas uz ASV izlūgties sankcijas pret politiskajiem konkurentiem un valsts uzņēmumiem? Vai esam tik nespējīgi sakārtot savas iekšējās lietas?
Un ko dara sabiedrība? Arī sabiedrībā ir “inteliģenti” kas jūsmo par Lemberga iekļaušanu sankciju sarakstā un par to, ka līdz ar ostu pārņemšanu un draudošo privatizāciju, valsts sagrābs to, ko ventspilnieki ir veidojuši 30 gadu laikā.
Ar nievājošiem izteikumiem saskaras arī Lemberga sieva, kurai saistībā ar sankcijām ir bloķēts bankas konts, un kura sašutumu par izveidojošos situāciju paudusi sociālajos tīklos. Vai mēs pat uz mirkli nevaram iedomāties to, cik nepatīkami ir tas, ka nav iespējams saņemt algu par savu darbu? Vai ir kāds, kas vēlas strādāt par brīvu? Un šeit runa nav par salīdzinājumu, kurš ir bagātāks vai kuram zeķē ir lielāki krājumi, bet par cilvēcisko faktoru – ir ļautiņi, kas sacenšas par to, kurš uzrakstīs stulbāku komentāru, kurš savāks ar savu stulbumu vairāk “like” vai iemetīs ar lielāku dubļu piku Lembergam un viņa ģimenei.
Un šādus komentārus raksta ne tikai ierastais komentētāju “sabiedrības krējums”, kurš savu žulti izgāž kur vien var un par kuru vien var, bet arī cilvēki, kuri reiz spieduši roku Lembergam vai viņa sievai. Šķiet, ka zemi ļautiņi jau ir sastājušies rindā, lai apmētātu Lembergu ar dubļiem, jo tas liek viņiem beidzot justies pamanītiem. Mēs esam lepni, ka ministri staigā pa pasauli, sūdzoties par savas valsts tiesu sistēmu un politiķiem. Mēs esam lepni, ka par Latviju smejas, jo tā ir vienīgā valsts, kura neaizstāv savas valsts iedzīvotājus no trešās valsts sankcijām. Mēs esam lepni, ka Lembergs ir iekļauts sankciju sarakstā bez skaidra pamatojuma un atrodas vienā sarakstā ar ieroču tirgoņiem un teroristu atbalstītājiem. Vai tas tiešām ir iemesls atkorķēt šampanieti vai tas tomēr parāda to, cik esam aprobežoti, ejot atsevišķu tuvredzīgu politiķu pavadā?
2,008 skatījumi