Ik gadu, uzņēmumiem un iedzīvotājiem piemērojot vairāk nekā 200 dažādus nodokļu atvieglojumus, valsts budžets negūst aptuveni 2,5 miljardus eiro. Nodokļu atvieglojumi var būt ātrs ceļš, kā valsts sniedz finansiālu atbalstu konkrētu problēmu risināšanai.
Līdz ar to katram nodokļu atvieglojumam jābūt pamatotam un jēgpilnam. Valsts kontrole revīzijā secinājusi, ka līdz šim nav sistēmiski novērtēts, kuri nodokļu atvieglojumu veidi patiesi ir nepieciešami un kādas problēmas tie ir atrisinājuši. Trūkstot informācijai par nodokļu atvieglojumu ietekmi, nevar pieņemt pamatotus lēmumus par nodokļu atvieglojumu izmaiņām, lai Latvijas sabiedrība saņemtu tai nepieciešamos atbalsta veidus.
“Būtībā nodokļu atvieglojumus, atlaides un atbrīvojumus var uzskatīt par valsts budžeta izdevumu neredzamo daļu. Lēmumiem par to, kam, cik lielu un kāpēc piešķirt vienu vai citu atvieglojumu, jābūt labi pamatotiem, lai valsts atbalsts iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu jēgpilns un tiešām risinātu aktuālas problēmas. Pārskatot atvieglojumu sistēmu pēc būtības un atsakoties no nevajadzīgajiem atvieglojumiem, un mērķtiecīgi saglabājot vajadzīgos, valdībai būs vieglāk strādāt, neceļot nodokļus,” norāda valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Latvijā darbojas vairāk nekā 200 dažādu nodokļu atvieglojumu, kuriem vēsturiski vai nekvalitatīvas politikas plānošanas rezultātā nav noteikti skaidri mērķi. Nav arī kritēriju, pēc kuriem novērtēt, vai atvieglojums ir devis kādu labumu. Gadījumos, kad tiek ieviesti jauni nodokļu atvieglojumi vai pārskatīti esošie, nav iespējams salīdzināt konkrētu atvieglojumu ietekmi.
Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencētā minimuma ieviešanai vajadzēja panākt, ka cilvēkiem ar zemiem ienākumiem ik mēnesi uz rokas paliek vairāk naudas. Diemžēl jāsecina pretējais – iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem nodoklī samaksāja vairāk, nekā vajadzēja, tātad uz rokas naudas vairāk nekļuva, bet pārmaksāto naudu iespējams atgūt tikai nākamajā gadā pēc ieņēmumu deklarācijas iesniegšanas.
Nodokļu atvieglojumu sistēmas trūkums ir arī iestāžu vājā savstarpējā sadarbība. Tā rezultātā vienu un to pašu problēmu katra no savas puses risina dažādu nozaru ministrijas, bet to rīcība nav saskaņota. Piemēram, darba vietu radīšanai personām ar invaliditāti ir pieejams atbalsts gan nodokļu politikā, gan labklājības politikā – uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide un finansiāls atbalsts no Eiropas Savienības fondiem un valsts budžeta. Taču ne Labklājības ministrija ne Finanšu ministrija savas darbības šādam kopīgam atbalstam nekoordinē, un pati Labklājības ministrija atzīst, ka trūkst vienota atbalsta uzņēmējiem, kas darba vidē integrē personas ar invaliditāti.
Viens no šķēršļiem sistēmiskam nodokļu atvieglojumu izvērtējumam ir datu trūkums. Ne Finanšu ministrijai, ne nozaru ministrijām nav noteikts pienākums apkopot vispusīgu informāciju par atvieglojumiem, un tām nav bijusi arī vēlēšanās to darīt. Vienīgi Zemkopības ministrija pēc savas iniciatīvas regulāri apkopo datus par nozarē sniegto valsts atbalstu, izmantojot arī Finanšu ministrijas sagatavoto informāciju par nodokļu atvieglojumiem.
Vērtējot nodokļu atvieglojumus, būtu nepieciešama skaidrība par to, cik efektīvi tie tiek administrēti, taču valsts līmenī to nevar novērtēt, jo iestādes neuzkrāj informāciju arī par nodokļu atvieglojumu administrēšanas izmaksām. Piemēram, revidenti aplēsuši, ka katra iedzīvotāja gada deklarācijas apstrāde Valsts ieņēmumu dienestam izmaksā līdz 50 eiro, arī, ja no valsts budžeta atmaksājamā summa ir vien daži eiro.
1,919 skatījumi